Mažeiķu – Reņģes posma atjaunošana – labas gribas žests un pagātnes kļūdu atzīšana vai izmisuma solis?

Uzrakstīja 
Vērtēt šo objektu
(0 balsis)

Pēc tam, kad Eiropas Komisija (EK) sodīja „Lietuvas Dzelzceļu” („Lietuvos geležinkeliai”) ar 27,873 miljonu eiro sodu par konkurences ierobežojumiem dzelzceļa kravu pārvadājumu jomā, jeb Mažeiķu – Reņģes dzelzceļa posma slēgšanu 2008. gadā, pēdējā mēneša laikā „Lietuvas Dzelzceļš” dūc kā bišu strops.

Tagadējā „Lietuvas Dzelzceļa” vadība, atšķirībā no saviem priekšgājējiem, kuru vadībā 2008. gadā negaidīti tika slēgts un vēlāk arī nojaukts abas valstis savienojošais 19,5 km garais dzelzceļa posms, sola jau tuvākajā laikā sākt to atjaunot. Tā 18. oktobrī paziņoja Lietuvas dzelzceļa kompānijas vadītājs Mants Bartuška. Savukārt Lietuvas satiksmes ministrs Roks Masjulis 25. oktobrī norādījis, ka šis solījums atjaunot pirms gandrīz desmit gadiem nojaukto dzelzceļa posmu starp Lietuvu un Latviju ir ne tikai ekonomisks, bet arī politisks solis un labas gribas žests pret partneriem Latvijā un Polijā.

Lietuvieši negrib tiesāties, bet vienoties
Tomēr šis process vēl ir tikai sākumstadijā, joprojām eksistē daudz neskaidrību, un arī Lietuvas augstākā vadība vēl nav izlēmusi, kā konkrēti rīkoties. „Lietuvas Dzelzceļa” vadībā cirkulē iecere pārsūdzēt Eiropas Savienības (ES) Tiesā Eiropas Komisijas (EK) lēmumu noteikt Lietuvas dzelzceļa uzņēmumam nepilnu 28 miljonu eiro naudassodu, taču Roks Masjulis norāda, ka galīgais lēmums par pārsūdzēšanu vēl nav pieņemts. Tālākās rīcības plāns tiks pieņemts pēc tikšanās ar ES konkurences komisāri Margrēti Vestageri. Masjulis atzinis, ka uzņēmums apsver vairākus iespējamās rīcības plānus un grib atrast labāko, Lietuvai perspektīvāko risinājumu, un ka pirms galīgā lēmuma pieņemšanas šis jautājums jebkurā gadījumā būs jāapspriež valdībā, jo tam ir ne tikai ekonomiski, bet arī politiski aspekti. Un tāpat viņš uzsvēris, ka noteikti grib atrast kopsaucēju ar Latvijas pusi, un Mažeiķu – Reņģes posma atjaunošana šajā ziņā varētu būt labs risinājums, lai varētu spert pirmo soli, labojot pagātnes kļūdas, un tādējādi censties izvairīties no lieliem tiesu darbiem.

Latvijas puse noskaņota daudz kareivīgāk un gatava piestādīt rēķinus
Zaudējumi, kurus Latvijai deviņu gadu laikā radījis demontētais sliežu posms no Mažeiķiem uz Reņģi, dažādu satiksmes nozares ekspertu vērtējumos sasniedz no dažiem desmitiem miljonu līdz pat 150 miljoniem eiro.
Pēc ekspertu domām, mūsu valstij jāveic skrupuloza zaudējumu uzskaite un nav jābaidās piestādīt rēķinu par aptuveni pusotru līdz diviem miljoniem tonnu nepārvadātu kravu gadā no Mažeiķu rūpnīcas, klāt pieliekot arī citus zaudējumus. To “Latvijas Dzelzceļš” arī gatavojas darīt – aprēķināt šajos deviņos gados radušos zaudējumus, negūto peļņu un piestādīt Lietuvai rēķinu. Vismaz tāds viedoklis valdīja oktobra pirmajā pusē, spriežot pēc publiskajā vidē pieejamās informācijas.

Turklāt „Latvijas Dzelzceļš” ir tikai viena iesaistītā puse, vēl jau ir arī citi šajā strīdā cietušie, piemēram, ostas. Skaidrošanās var vilkties gadiem, tomēr Latvijas pārstāvji ir pilnīgi pārliecināti, ka taisnība ir viņu pusē, un agri vai vēlu lietuviešiem būs par savu senču grēkiem jāsamaksā. Kā vērtē „Latvijas Dzelzceļa” vadība, skaitot kopā dzelzceļu, ostu un jūras transportu, neiegūtais ieguvums no cauri neizgājušajām tranzīta kravām Latvijai varētu būt astoņi līdz deviņi eiro par tonnu. Tātad uz vienu miljonu tonnu, kas ir piesaistīts, tas ir astoņi līdz deviņi miljoni eiro ieņēmumi. Tā būtu summa, kam būtu jāpaliek Latvijas valstī, bet kas ir pagājusi garām.
Acīmredzams, ka arī paši lietuvieši labi zina, kādā veidā un kādēļ minētais dzelzceļa posms tika nojaukts, un kas aiz tā visa stāvēja, un tagad mēģina dancot uz šauras, līganas laipas, tāpēc arī pēkšņi kļuvuši tik pielaidīgi, negrib tiesāties, meklē kompromisus, lai ar pēc iespējas mazākiem zaudējumiem izspruktu no radušās situācijas, un vispār par šo tēmu runā nelabprāt. Suns zina, ko ēdis.

Ieskats vēsturē – kur pirmoreiz krustojās zobeni
“Latvijas Dzelzceļš” arī paskaidro, kur, viņuprāt, slēpjas pirmo nesaskaņu cēloņi, kas noveda pie visa tālākā domino efekta. Proti, lēmums par sliežu nojaukšanu, visticamāk, bijis politisks un tas pieņemts, lai dotu iespēju pelnīt “Lietuvas Dzelzceļam” un Klaipēdas ostai. Galvenais iemesls, kāpēc lietuvieši toreiz noņēma sliedes, bija tas, ka 2006. gadā “Orlens”, nopērkot Mažeiķu rūpnīcu, uzsāka sarunas ar Latviju par to, ka daļu produktu varētu eksportēt caur Latviju, Rīgas ostu.

Un tādēļ toreizējā „Lietuvas Dzelzceļa” vadība ar augstāku valdības spēku atbalstu nolēma rīkoties agresīvi, likvidējot vienīgo reālo „Orlens” eksporta alternatīvu, un 2008. gadā 19,5 km garā dzelzceļa līnija Mažeiķi – Reņģe tika negaidīti slēgta un vēlāk arī nojaukta, to skaidrojot ar sliežu ceļa slikto stāvokli un steidzamu remontdarbu nepieciešamību, kaut gan visiem zinošajiem un šajā lietā iesaistītajiem bija skaidrs, ka tas ir tikai košs lakatiņš acu aizmālēšanai. Taču patiesais iemesls bija meklējams strīdā starp Mažeiķu naftas pārstrādes rūpnīcas īpašniekiem “Orlen Lietuva” un “Lietuvas dzelzceļu”.

Un, neraugoties uz to, ka Latvija vairākkārt aicināja Lietuvu atjaunot dzelzceļa posmu, tomēr neko vairāk par solījumiem izspiest neizdevās. Lietuva turējās pie pozīcijas, ka 2008. gadā šo posmu nevarēja izmantot, jo tas bija novecojis. Ja kurš vēl arī gribēja tam ticēt, tad pēdējās ilūzijas par toreizējo Lietuvas varas pārstāvju godīgumu sabruka, kad, ciemojoties Varšavā, Lietuvas premjers medijiem publiski paziņoja, ka ir piedāvājis vienošanos poļu kompānijai – labākus tarifus apmaiņā pret to, lai neuzstāj uz šo sliežu atjaunošanu. Tad viss kļuva pilnīgi skaidrs, un Latvijas pusei vienīgā rīcības iespēja atlika – vērsties Eiropas Komisijā un cīnīties par savu taisnību tur.

Tālākā notikumu attīstība šobrīd rādās pozitīvā gaismā
Latvijas Satiksmes ministrija jau atzinusi, ka sliežu ceļa posma atjaunošana būtu ekonomiski izdevīgs projekts visām iesaistītajām pusēm. Rīgas ostai tas būtu ievērojams kravu pieaugums – divi miljoni tonnu gadā, bet dzelzceļam – aptuveni divi līdz trīs sastāvi dienā. Pagaidām sīkāka informācija netiek izpausta, jo lielākā daļa no tās ir komercinformācija, kas saistīta ar „Latvijas Dzelzceļu”, tā iekšējo stratēģiju u.tml. lietām.
Kā 31. oktobrī īsā telefonsarunā pastāstīja Satiksmes ministrijas parlamentārais sekretārs Edgars Tavars, turpmākās darbības, ko veiks iesaistītās puses, būs balstītas uz EK lēmumu. Tas ļoti skaidri norāda, ka Mažeiķu – Reņģes posms ir jāatjauno, un Latvija stingri turēsies pie šī nosacījuma ievērošanas. Tāpat šis lēmums nosaka arī to, ka Latvijas cietušie uzņēmumi un personas var aprēķināt radītos zaudējumus un iesniegt pieprasījumus Lietuvas pusei par zaudējumu atlīdzināšanu, kas radušies saistībā ar šī posma demontāžu. E. Tavars uzsver:
- Es nevaru izslēgt iespējamību, ka tas arī tiks darīts no Latvijas puses. Un Lietuvas puse ir publiski paudusi informāciju par to, ka viņi varētu šo lēmumu pārsūdzēt. […] Tas, ko mēs redzam Eiropā, kā precedents, ir tas, ka šādi lēmumi ļoti reti tiek grozīti. Galvenais, lai Mažeiķu – Reņģes posms tiktu atjaunots, un lai pa šo atjaunoto posmu notiek reāla kravu kustība uz Latvijas ostām. Tas mūsuprāt, ir svarīgākais.

- Bet, spriežot pēc tā, ko iepriekš bija izteikušies Lietuvas puses pārstāvji – „Lietuvas dzelzceļa” vadītājs Mants Bartuška un Lietuvas satiksmes ministrs Roks Masjulis, viņi negrib tiesāties, bet nojauktā dzelzceļa posma atjaunošanu pasniedz kā labas gribas žestu?

- Ir diezgan grūti nosaukt to par labas gribas žestu, faktiski tā ir kā tiesas sprieduma izpilde, jo to nosaka EK prasība. Labas gribas žests varētu būt tad, ja Lietuvas puse nekavējoties izpildītu EK lēmumu un piedāvātu atlīdzināt radušos zaudējumus Latvijas uzņēmējiem. Tas būtu labas gribas žests, manuprāt.

- Tātad, kā Jūs bijāt izteicies, ka Latvijai nav tik svarīga Lietuvai uzliktā soda nauda, jo Latvijai no tās ne silts, ne auksts, daudz būtiskāka ir zaudējumu kompensācija un sliežu ceļa atjaunošana?
- Jā, un reālas kravu plūsmas atjaunošana.

- Bet no kā atkarīga tālākā notikumu attīstība? No tā, ko izlems lietuvieši – pārsūdzēt vai nepārsūdzēt EK lēmumu, vēl no kā cita?
- Mēs katrā ziņā skatīsimies, cik nu mūsu pusē to iespēju ir, lai šis EK lēmums tiktu pildīts, un mums ļoti svarīgi ir, lai šis posms tiktu atjaunots, un pa to notiktu reāla kravu plūsma Latvijas ostu virzienā. Lai mūsu uzņēmējiem, kas nodarbosies ar šīm kravām, būtu objektīva iespēja godīgā ceļā izvēlēties, caur kurām ostām vest šīs kravas. Un lai tiktu atlīdzināti Latvijas uzņēmēju zaudējumi, bet par to – prasīt vai neprasīt kompensācijas – jau būs jālemj pašiem uzņēmējiem, to mēs viņu vietā nevarēsim izdarīt. Es nevaru viņu vietā pieņemt lēmumu – iesniegt vai neiesniegt prasību.

- Bet kāda ir šībrīža kopējā situācija? Cik vēl daudz neskaidrību, kas un kā tiks darīts?
- Latvijas puse šobrīd apkopo radītos zaudējumus summā. Tā informācijas daļa, kas saistās ar atsevišķiem iesaistītajiem uzņēmumiem, šobrīd nav izpaužama. Taču varu pateikt, ka šobrīd esam vistuvāk šim punktam, kad šis dzelzceļa posms tiek atjaunots arī ar reālu kravu kustību. Un mans personīgais viedoklis ir tāds, ka Lietuvas pieņemtie lēmumi, faktiski, Lietuvas amatpersonu publiskie izteicieni, paātrināja šo procesu. Tāpēc es uz esošo situāciju raugos pozitīvi, lai gan mēs rēķināmies ar to, ka būs vēl daudz šķēršļu, jo šinī virzienā nevar izslēgt atsevišķu uzņēmumu tiesāšanos ar Lietuvas pusi. Šajā jomā kaut ko prognozēt nav iespējams. Tomēr mērķis mums ir skaidrs, jo visai nozarei ir svarīgi atjaunot kravas plūsmu no Mažeiķu – Reņģes virziena uz Latvijas ostām.

Tālāk iespējami dažādi risinājumi, kas katrai pusei dotu lielāku vai mazāku labumu. Noteikti abās pusēs notiek rūpīga rēķināšana un dažādu scenāriju izspēles simulēšana. Vai strīdīgie jautājumi tiks atrisināti lietišķās sarunās, jebšu vienošanās divām kaimiņtautām būs pārāk smags slogs, un visas nesaskaņas tiks risinātas tiesās – tuvākais laiks rādīs. Turēsim roku uz pulsa un sekosim līdzi situācijas attīstībai…

FOTO: ldz.lv